es zinu, kā es nemitīgi nelieku mieru tiem cilvēkiem, kas mainās. man nepatīk, ka kāds mainās, mainās attiecības un cilvēka attieksme. bet cilvēki mainās neapzināti. protams, ir divu veidu cilvēki. tie, kas mainās citu dēļ un tie, kas mainās līdz ar citiem. tu neapzinies, ka kaut kas tevī mainās līdz brīdim, kad tu neko vairs nevari darīt.
arī es mainos.
un man tas nepatīk.
es sāku palikt tieši tāda, kā visi pārējie. es nevaru pastāvēt pār sevi un es jūtos kā saspraudīte, kurai apkārt ir daudz, daudz magnētu.
pakaļ vienam, pakaļ otram.
stāvi uz vietas un esi tu.
jo tu vairs savu veco "es" atpakaļ tik vienkārši nedabūsi. tu būsi iegājis citu atmiņās, kā vecais, garlaicīgais cilvēks, kurš tagad ir kruts un foršs. viņiem labāk patiks jaunais tu. līdz ar to tas patiks tev.
bet būs arī tavi vecie draugi. tie ar kuriem tu pavadīji sešus bezrūpīgus gadus, kad varēji neuztraukties un droši teici: "es to nekad nedarīšu."
haha.

rudens liek tev atcerēties visu to labu, kas ar tevi noticis, un paredzēt to, ka nekas tik labs vairs ar tevi nenotiks.