friendzonded

ļoti populārs teiciens starp mums. varētu pat teikt, ka pārāk bieži daudzi mētējas ar vārdu 'friendzoned', lai attaisnotu to, ka tevi iespējams vienkārši atšuj.
tātad, kad tad tu īsti esi friendzoned? tikai tad, ja otrs cilvēks tev patiešām ir pateicis, ka tu esi tikai un vienīgi draugs. ja otrs cilvēks neko tamlīdzīgu nav teicis, vienkārši neizturas tā, ka viņam būtu simpātijas, pastāv diezgan liela iespēja, ka tu neesi friendzoned. cik gan bieži cilvēki sūdzas 'oh damn, man viņš/viņa tā patīk, bet viņa/viņš izturas tā kā pret draugu blablabla'. un ko dari tu? tikpat labi šis otrs cilvēks tajā pašā brīdī saka to pašu. friendzone bieži vien ir tas brīdis, kad ir abpusējas simpātijas, bet neviens neko nedara aiz bailēm vai aiz vēl sazin kā. protams, arī ja ir abpusējas simpātijas un abi cilvēki to zin, neviens negrib būt tas, kam jāsper pirmais solis, jo visi baidās no atraidījuma. bet kas tad ir labāk - sēdēt un gaidīt, lai kaut kas notiktu, vai spert pirmo soli un kaut ko iegūt? droši vien jau otrais variants. labāk kaut ko darīt, nevis gaidīt, kad kaut kas notiks pats no sevis, jo tā dzīvē diez ko tālu tikt nevar.

bitch please

'oh em džī, es esmu tik populāra/-s, lol, man nav laika ne ar vienu tikties'.
bitch please, tu neesi populāra/-s, tu esi draudzīga/-s.
man ir tāds uzskats, ka tu esi populārs tad, ja tavu vārdu zin cilvēki, kuru vārdus nezini tu. ja par tevi runā pilnīgi svešinieki, tad varētu pieņemt, ka tu esi populārs vai arī vismaz zināms. taču, ja tev ir daudz draugu, tu esi vienkārši jauks cilvēks, kuram patīk draudzēties. tas arī viss. ja tu būtu kretīns, kurš visiem bojā dzīvi, es nedomāju, ka tev būtu baigi daudz cilvēku, ar ko tikties, bet būtu diezgan liela iespēja, ka visi par tevi runātu.
tātad, lūdzu, nejaucam šos jēdzienus, jo tas ir baigi kaitinoši.

choose wisely

katrs mirklis mums ir jauna iespēja, kuru mēs reti kad izmantojam. cik bieži mēs sūdzamies, ka viss ir tik briesmīgi slikti, cik visi ir stulbi idioti, cik mums ir nožēlojamas dzīves bla bla bla. ja tev ir tik sūdīgi, celies un dari kaut ko. katru mirkli tu vari kaut ko mainīt. pat ja tu nevari neko mainīt, tu vari mēģināt un tas būs daudz labāk, nekā vienkārši sēdēt un sūdzēties.
taču kāpēc mēs tik bieži izvēlamies labāk neko nedarīt un žēloties? apkārtējo viedoklis. to varu teikt pēc savas pieredzes. simtiem reižu es iekšēji gruzos, domāju, kā būtu, ja būtu, izdomāju kkādus iedomātus scenārijus, , kas varētu notikt, ja es atvērtu savu muti un uzdrošinātos kaut ko pateikt, bet tad vienmēr ir tā balstiņa manī : "bet pagaidi, KO DOMĀS CITI?!". un es apraujos. protams, šobrīd varu teikt, pohuj, ko saka citi, bet tā nav. mūsdienās daudz kas balstās uz apkārtējo viedokļiem. protams, tu vari neņemt vērā neviena domas un dzīvot, kā vēlies, bet visdrīzāk tu būsi riktīgs outsideris ar briesmīgu reputāciju. bet tad ko darīt? godīgi, es nezinu. es nezinu, vai labāk ir pakļauties citiem un būt neitrālam vai darīt, ko sirds vēlās un ļaut visiem tevi judgot. tiešām nezinu. ja kāds zin, kā ir labāk, droši ziņo man, jo es arī gribu zināt šo lielo noslēpumu.

izlaidums.
kurš būtu domājis, ka tas tik ātri pienāks.
vēl tikko es iestājos 1.ģimnāzijā uz 7.klasi un smējos, cik izlaidums vēl ir tālu.
zinu, ka daudzi gribēja, lai tas ātrāk pienāk un paiet, taču ne es. varbūt tikai nedaudz. es gribēju, lai beidzas mācības un pienāk vasara, bet tagad, kad tas viss jau ir garām, es atdotu visu, lai piedzīvotu to vēlreiz.
varētu teikt, ka šis gads bija pats labākais, un man ir patiešām skumji, ka viss ir beidzies. visvairāk žēl, ka vairs nebūšu kopā ar klasesbiedriem. un jā, jūs visi varat teikt 'bet mēs taču skolā satiksimies', bet mēs visi ļoti labi zinām, ka nekas nebūs kā iepriekš. daudzi noteikti jutīs atvieglojumu, ka vairs nebūs katru dienu vismaz 6 h jāpavada ar visiem kaitinošajiem cilvēkiem, bet es nejūtu nekādu atvieglojumu. visa tā čakarēšana un kaitināšana būs tas,kas man pietrūks. tomēr mums visiem kopā ir bijuši tik jautri un sirsnīgi mirkļi. protams, gan jau ar jauno klasi tādu arī būs ļoti daudz, taču man bail no pārmaiņām un no visa nezināmā, kas mūs gaida nākamajos gados. bet pārmaiņas ir vajadzīgas un tur neko nevar padarīt.
tātad, pašas izlaiduma svinības.
nu bija jautri un tajā pašā laikā briesmīgi skumji. ceru, ka vēl kādreiz savāksimies visa klase un pavadīsim laiku kopā. kaut arī 9.d bija daudz cilvēku, ar kuriem es īpaši nekontaktējos, izlaidumā bija sajūta, ka mēs tomēr esam draugi un kaut kas mūs saista.
vēlreiz paldies tiem, kas mani apsveica un arī es apsveicu visus, kam bija izlaidumi. lai jums veicas turpmākajos gados, lai jums ir daudz jaunu, superīgu piedzīvojumu un galvenais, lai jūs gūstat jaunu pieredzi.

paldies, ka padarījāt šos 3 gadus īpašus.

same old, same old

sveiki.
šaubos,vai kāds vispār manu blogu vēl atceras, bet esmu nolēmusi atkal sākt šeit rakstīt. nesolu,ka visu rakstīto es publicēšu,bet kaut ko noteikti.
tātad,kā man iet? nevaru pat īsti aprakstīt to,kā šobrīd jūtos. ir grūti,gan skolā,gan vispār, bet ir labāk. varētu teikt,ka esmu nedaudz tikusi ar sevi galā un beidzot izlēmusi,ko vēlos. vismaz nedaudz.
ir arī tāda sajūta,ka šis tas ir mainījies. ir uzlabojušās attiecības ar dažiem cilvēkiem, ar dažiem pasliktinājušās,bet tā tas būs vienmēr, nekad nekas nebūs pietiekami labi.
tas ir apmēram viss pagaidām, nav man īsti daudz ko teikt.
uz tikšanos citu reiz.

dust

es malacis. neesmu rakstījusi kopš 1. janvāra. kas ir noticis pa šo laiku? liekas, ka nekas. esmu tikai sapratusi dažas lietas. piemēram, šodien viss var būt super, bet tikpat labi rīt viss var būt pakaļā. esmu sapratusi arī to,ka ļoti slikti pildu solījumus, bet es cenšos mainīties. esmu sapratusi arī, ka gribu vasaru un siltumu.  nežēlīgi. es gribu vilkt svārciņus un kurpītes. es gribu braukāt ar riteni pa mežaparku ar betu. es gribu braukt uz jūru ar agu. es gribu būt bezsakars ar ievu. es gribu braukt dzīvot pie luīzes uz jūrmalu. es gribu ballītes. es gribu mainīties.
hah. puse no šitā nenotiks, diemžēl, jo man nav pietiekami daudz gribasspēka. bet nu nekas nenotiks, ja tu neko negribēsi.
šis tāds ašais blogs, bet man ir jādodas atpakaļ pie čaka dzejas, kur ik pa laikam parādas vārds 'zekseris' un tad es smejos :D
visu labu, mīļie.

2010.

nu jau ir pienācis brīdis, kad  2010. ir vēsture. laiks paskatīties atpakaļ un izdomāt, kāds tad šis gads bija.
nezinu kāpēc, bet man liekas , ka šis ir gads, kad ir noticis ļoti daudz. gan laba, gan slikta.
šis bija gads, kad daudz kas mainījās. visvairāk jau drošvien mainījās cilvēki, viņu attieksme.
šis bija gads, kad es iepazinu daudz jaunu cilvēku un man ir liels prieks par to. bet šogad, es iepazīšu vēl vairāk jaunu cilvēciņu hah.
kaut arī šajā gadā daudz kas mainījās, es nevaru uzreiz pateikt, ka šis bija superdupersuperīgs gads.  kaut kā skatoties atpakaļ, vairāk man nāk prātā tādas nedaudz skumjas lietas. bet tā varbūt tā arī labāk. jāpieņem lietas tā, kā tās notika, jo visdrīzāk tu nevari aizceļot atpakaļ laikā un izmainīt visu tā, kā tev patiktu labāk.
bet vispār bija arī ļoti daudz labu lietu. daudz mazu prieciņu, kuri spēja uzlabot katru manu dienu. luīzes ašie un smiešanās, tresīšana pie dirty bit un big booty bitches, spraukšanās cauri skolas durvīm, slidināšanās pa bastejkalnu, braukšana uz jūru, frī ēšana, čaļu izsekošana. tas viss man saistās ar pagājušo gadu. un mans gads nebūtu bijis tik labs bez maniem mīļajiem, un par to es esmu pateicīga, ka man ir tik daudz labu un foršu draugu. es viņus visus mīlu.
aii es te emocionālajā aizgāju, bet nu es ceru, ka jums visiem 2010. bija super gads un 2011. būs 100x labāks. (: