magnētiņi

es paņemu divus vienādus magnētiņus.
es viņu grozu tā un šitā.
un tad vienā brīdī viņa negrib salikties kopā.
kāpēc?!
viņi taču ir tik saderīgi.
bet izrādās viņiem abiem ir tā viena puse, kuru viņi negrib rādīt otram. tā viena puse, kura var padarīt viņus ļoti attālus.
un tā nu viņi grozās un grozās, bet tā, lai katrs nezinātu par otra "otro" pusi.
bet redz kā gadīsies. viens pagriezīsies tā, otrs tā un viņi ieraudzīs to otru pusi. nekas vairs nesaskanēs. viņi kļūs attāli.

mmjā.
katrā ir mazs magnētiņš.

es zinu, kā es nemitīgi nelieku mieru tiem cilvēkiem, kas mainās. man nepatīk, ka kāds mainās, mainās attiecības un cilvēka attieksme. bet cilvēki mainās neapzināti. protams, ir divu veidu cilvēki. tie, kas mainās citu dēļ un tie, kas mainās līdz ar citiem. tu neapzinies, ka kaut kas tevī mainās līdz brīdim, kad tu neko vairs nevari darīt.
arī es mainos.
un man tas nepatīk.
es sāku palikt tieši tāda, kā visi pārējie. es nevaru pastāvēt pār sevi un es jūtos kā saspraudīte, kurai apkārt ir daudz, daudz magnētu.
pakaļ vienam, pakaļ otram.
stāvi uz vietas un esi tu.
jo tu vairs savu veco "es" atpakaļ tik vienkārši nedabūsi. tu būsi iegājis citu atmiņās, kā vecais, garlaicīgais cilvēks, kurš tagad ir kruts un foršs. viņiem labāk patiks jaunais tu. līdz ar to tas patiks tev.
bet būs arī tavi vecie draugi. tie ar kuriem tu pavadīji sešus bezrūpīgus gadus, kad varēji neuztraukties un droši teici: "es to nekad nedarīšu."
haha.

rudens liek tev atcerēties visu to labu, kas ar tevi noticis, un paredzēt to, ka nekas tik labs vairs ar tevi nenotiks.