We always thought we'd look back on our tears and laugh,

but we never thought we'd look back on our laughter and cry.

da gribu es šito blogu rakstīt oranžu ;P

izlasīju Katrīnas blogu un padomāju, ka arī es gribētu kko mainīt savā pagātnē. dažas pajukušas draudzības. un ja tā padomā, tad tās izjuka tikai tāpēc, ka citi cilvēki mani iespaidoja. bet kā lai es zinu, ka es tam cilvēkam atkal varu uzticēties? kā lai es zinu , ka viņš mani atkal nenodirš aiz muguras? laikam atliek tikai riskēt. 

atradu es tādu kladīti. a tur bija sarakstīti visādi tekstiņi, ko es biju izdomājusi ar kādu pazaudētu draugu. varbūt šis cilvēks šo lasot atcerēsies, kā mēs to darijām. izdomājām ašo un pierakstījām ;DD un pēkšņi tā sāka pietrūkt to atmiņu. uzreiz tāds " kāpēc tam vajadzēja beigties?"

forši. tgd visu nakti varēšu gruzīties par šito. :/

bet ir labi arī tgd. lietas mainās un viss ir jāaizmirst. tā tam vnk ir jānotiek.

`Cause nobody wants to be the last one there.
'Cause everyone wants to feel like someone cares.
Someone to love with my life in their hands.
There`s gotta be somebody for me like that.